Āda

Āda ir dzīvnieku un cilvēku ķermeņa ārējais apvalks. Āda sargā ķermeni no apkārtējās vides ietekmes un mikroorganismiem, ir maņu orgāns, piedalās vielmaiņā un termoregulācijā.

Āda ir dzīvnieku un cilvēku ķermeņa ārējais apvalks. Āda sargā ķermeni no apkārtējās vides ietekmes un mikroorganismiem, ir maņu orgāns, piedalās vielmaiņā un termoregulācijā.

Augstāk attīstītākajiem mugurkaulniekiem ir 3 ādas slāņi; virsāda jeb epiderma — sastāv no epitēlijaudiem, radusies no ektodermas; pamatāda — sastāv no saistaudiem, radusies no mezodermas; zemāda — sastāv no taukaudiem.

Bezmugurkaulniekiem ir 1 ādas slānis, tā ir epiderma.

Aukstasiņu mugurkaulniekiem ir 2 ādas slāņi; siltasiņu mugurkaulniekiem ir arī mezoderma. No epidermas veidojas ādas dziedzeri, rāpuļu ragvielas zvīņas un vairogi, putnu spalvas, zīdītāju mati, ragi un nagi. No ektodermas rodas zivju kaulu zvīņas un pārkaulojumi rāpuļu ādā.

Ādas funkcijas

• Aizsargfunkcija - pret fizikālajiem (piemēram, UV starojumu), ķīmiskajiem, bioloģiskajiem faktoriem (baktērijas, vīrusi, sēnītes u.c.).
• Vielu sintēze - D vitamīna, keratīna, epidermas augšanas faktora sintēze.
• Imunoloģiska funkcija - IL-1 un T limfocītu nobriešanas faktora sintēze. Ādā atrodamas arī Langerhansa šūnas, kas pēc funkcijas un morfoloģijas ir līdzīgas makrofāgiem.[1]
• Ķermeņa temperatūras regulēšana.
• Vielmaiņas produktu izdalīšanas, piemēram, urīnviela ar sviedriem.
• Sensorā recepcija - taustes recepcija epidermā, dermā, dziļā spiediena recepcija, sāpju un temperatūras receptori, dermas mehanorecepcija.

Ādas imūnfunkcijas

Āda ir pirmā aizsargbarjera, kādā veidā cilvēks pasargājas no citiem ārējiem, bīstamiem faktoriem. Ādā esošā blīvā keratīna dēļ baktērijām un sēnītēm ir grūti izkļūt caur to. Epidermas šūnas nepārtraukti zvīņojas un atjaunojas no zemāk esošajiem slāņiem, tāpēc mikroorganismi, kas iekļuvuši starp ādas slāņiem, atdalās kopā ar mirušo ādu.

Ādā ir imūnās šūnas (Langerhansa šūnas, tuklās šūnas u.c.), kas cīnās ar mikroorganismiem, tos noārdot vai piesaistot vēl citas iekaisuma šūnas un veicinot to migrāciju uz ādu. No ārējo faktoru iedarbības pasargā arī dziedzeru sekrēti, piemēram, sviedros atrodams antibakteriāls peptīds - dermcidīns.[2]

Daļai indivīdu, kuriem ādas barjera ir bojāta, tā var būt viegli pārvarams šķērslis alergēniem, kairinātājiem un ādas patogēniem un izraisīt vairākas dermatoloģiskas saslimšanas, piemēram, atopisko dermatītu.

Uzbūve

Epiderma

Epiderma ir ādas ārējā kārta, kuru veido daudzkārtains plakans epitēlijs. Tās bazālā (pamata) virsma ir krokota. Šis krokojums palīdz saturēt kopā dermu un epidermu. Visa epidermas slāņa reģenerācija noris 30 dienās. Epidermas derivāti ir mati, nagi, tauku un sviedru dziedzeri.

Epidermai izšķir 5 slāņus (virzienā no dziļākajiem slāņiem uz virsējiem):[3]

1. bazālais slānis (stratum basale/germinativum) - to veido viena cilindrisku šūnu – keratoblastu kārta. Bazālajā slānī atrodas arī melanocīti, kas ražo ādas pigmentu - melanīnu, tādējādi pasargājot ādu no UV starojuma.
2. dzeloņainais slānis (stratum spinosum) - to veido keratinocīti, kuri rodas, daloties keratoblastiem. Šīs jaunās šunas attīstās, pieaug un noveco un pāriet nākamajā slānī.
3. graudainais slānis (stratum granulosum) - tajā atrodas keratinocīti, Langerhansa šūnas, keratohialīna graudiņi, kas nepieciešami mīkstā keratīna sintēzei. Keratīns ir ūdenī nešķīstoša, elastīga, cieta olbaltumviela, kas veido barjeru pret fizikālajiem, ķīmiskajiem un bioloģiskajiem faktoriem. Virzienā no ādas pamatnes uz virsmu pakāpeniski veidojas dažādi keratīna priekšteči, līdz raga slānī keratīnocīti piepildās ar keratīnu un aiziet bojā.
4. spīdošais slānis (stratum lucidum) - to veido plakaniski keratinocīti, kas satur keratīna priekšteci - eleidīnu.
5. raga slānis (stratum corneum) - veido pārragotas, bezkodolainas šūnas, kas pildītas ar keratīnu.

Derma

Derma ir ādas vidējais slānis jeb ādas saistaudi, kurā atrodas saistaudu kūlīši, dažādas epidermas derivāti (mati, nagi, dziedzeri), asinsvadi un nervi. Dermas biezums ir 0,5-5 mm.