Sirds

Sirds ir muskuļu orgāns, kas, periodiski saraujoties un izplešoties, nodrošina asiņu cirkulāciju asinsrites orgānu sistēmā organismā. Asinis apgādā organismu ar skābekli un barības vielām un arī aizvada liekās vielmaiņas vielas, kā piemēram, oglekļa dioksīdu uz plaušām. Cilvēkiem sirds ir aptuveni aizvērtas dūres lielumā un atrodas starp plaušām, krūšu kurvj

Sirds (latīņu: cor) ir muskuļu orgāns, kas, periodiski saraujoties un izplešoties, nodrošina asiņu cirkulāciju asinsrites orgānu sistēmā organismā. Asinis apgādā organismu ar skābekli un barības vielām un arī aizvada liekās vielmaiņas vielas, kā piemēram, oglekļa dioksīdu uz plaušām. Cilvēkiem sirds ir aptuveni aizvērtas dūres lielumā un atrodas starp plaušām, krūšu kurvja vidusdaļā.

Cilvēkiem, citiem zīdītājiem un putniem sirds ir sadalīta 4 kamerās — augšējā daļā atrodas labais un kreisais priekškambaris, bet zem tiem — labais un kreisais kambaris.[1] Sirdij ir vārstuļi, kas nodrošina asins plūsmu vienā virzienā. Labo priekškambari un kambari angliski mēdz saukt par labo sirdi, bet kreiso priekškambari un kambari par kreiso sirdi,[2] bet latviskajā literatūrā parasti lieto jēdzienus 'labais sūknis' un 'kreisais sūknis'. Šie sūkņi ir saslēgti virknē, veidojot kopējo sirds sūkni.[3]

Sirds var būt taisnas caurules izskatā, piemēram, zirnekļiem un posmtārpiem, vai arī sarežģītākas uzbūves, piemēram, zivīm ir 2 kameras, bet rāpuļiem 3 kameras. Mugurkaulniekiem ir divi asinsrites loki, līdz ar to tiem ir vissarežģītākās uzbūves sirdis. Cilvēkiem sirds atrodas videnē un tā ir veidota no endokarda, miokarda un epikarda. Sirdi apņem maisveidīga struktūra perikards, kas sirdi fiksē.[4]

Sirds nodrošina asins plūsmu abos asinsrites lokos. Ar skābekli nabadzīgās asinis no sistēmiskā loka pa augšējo un apakšējo dobo vēnu caur labo priekškambari ieplūst labajā kambarī. No turienes asinis nonāk mazajā asinsrites lokā, kur plaušās notiek gāzu apmaiņa. Ar skābekli bagātās asinis pa plaušu vēnām atgriežas sirdī caur kreiso priekškambari un ieplūst kreisajā kambarī. Tad asinis caur aortālo vārstuli tiek sūknētas lielajā jeb sistēmiskajā lokā, kur tās apgādā visus orgānus ar skābekli un barības vielām. Abos lokos tiek izgrūsts vienāds asiņu daudzums. Vēnas nodrošina asins plūsmu uz sirdi, bet artērijas nes asinis prom no sirds. Normāli vēnās ir zemāks asinsspiediens nekā artērijās.

Sirdij saraujoties, asinis no tās izplūst — to sauc par sistoli. Muskuļiem atslābstot, sirds piepildās ar asinīm — to sauc par diastoli. Miera apstākļos sirds saraujas ap 72 reizēm minūtē, bet slodzes apstākļos sirdsdarbība paātrinās, lai nodrošinātu pietiekamu muskuļu un citu orgānu apgādi.[5] Fiziskas aktivitātes īslaicīgi paātrina sirdsdarbību, bet pēc ilgāka laika posma var to samazināt.

Sirds un asinsvadu slimības 2008. gadā bija vadošais nāves iemesls pasaulē, tās sastādīja 30% no visiem nāves gadījumiem. No šīm nāvēm trīs ceturtdaļas bija saistītas ar koronāro asinsvadu slimību un sirdstrieku. Pie galvenajiem riska faktoriem pieder smēķēšana, liekais svars, mazkustīgums, augsts holesterīna līmenis, augsts asinsspiediens un slikti kontrolēts cukura diabēts.[6]

Sirds slimības galvenokārt ārstē kardiologi, kaut gan to ārstēšanā var tikt iesaistītas arī daudzas citas medicīnas specialitātes.[7] Ir dažādas metodes, kā izmeklēt sirdi, piemēram, par sirds vārstuļu stāvokli var uzzināt pēc sirds toņiem, lietojot stetoskopu (auskultācija), par sirds elektriskajām norisēm ar elektrokardiogrāfiju, bet sirds strukturālo stāvokli var izmeklēt ar ehokardiogrāfiju vai magnētisko rezonansi.

Grieķiski sirds ir cardia, no šī vārda arī atvasināti dažādi ar sirdi saistīti termini, piemēram, kardioloģija.

Uzbūve

Sirds sieniņas uzbūve

Sirds sieniņai ir trīs slāņi: endokards, miokards, perikards.

Endokards ir iekšējais sirds slānis, kas izklāj sirds kambarus. Tā šūnas gan pēc uzbūves, gan attīstības ir līdzīgas endotēlija šūnām, kas izklāj asinsvadus. Endokards pilda aizsargfunkciju, pasargājot vārstuļus un sirds kambarus.

Smagāka miokarda infarkta gadījumā, kad ir skarta visa sirds sieniņa, var tikt bojāts arī endokards. Bojātajā vietā var veidoties trombi, kas var vēlāk atrauties un doties tālāk pa lielo asinsrites tīklu uz citiem orgāniem.

Miokards ir sirds vidējais, visbiezākais slānis, un tas sastāv no šķērssvītrotajām muskuļšūnām, ko sauc par kardiomiocītiem. Kardiomiocītiem saistoties savā starpā, veidojas muskuļu šķiedras. Sirds muskulis atšķiras no skeleta muskuļiem ar to, ka tam piemīt automātisms, tādējādi sirdsdarbību apzināti nevar kontrolēt. Miokards ir ļoti prasīgs pēc skābekļa un barības vielām, tādējādi, ja tiek traucēta asins plūsma koronārajās sirds artērijās, miokards var aiziet bojā un rasties miokarda infarkts.

Perikards ir maisveida struktūra, kas apņem sirdi un lielo asinsvadu daļas. Perikardam ir divi slāņi — serozais (iekšējais) un fibrozais (ārējais). Slāni, kur serozais slānis apņem sirdi, sauc par epikardu. Perikards veido perikarda dobumu, kur atrodas perikarda šķidrums. Perikards fiksē sirdi videnē, pasargā no infekcijām (piemēram, tādām, kas radušās plaušās), no pārlieku lielas sirds izplešanās, kā arī nodrošina sirds lubrikāciju, lai samazinātu berzi sirds saraušanās laikā.

Vārstuļi

Vārstuļi būtībā ir sirds endokarda dublikatūra, un tie ļauj asinīm plūst tikai vienā virzienā, nodrošinot kambaru uzpildīšanos un iztukšošanos. Vārstuļu darbību nodrošina spiediena starpība abpus vārstuļiem. Sirdij ir atrioventrikulārie vārstuļi un pusmēness vārstuļi.

Atrioventrikulārie vārstuļi atrodas starp priekškambariem un kambariem. Starp labo priekškambari un kambari atrodas trīsviru (trikuspidālais) vārstulis, bet starp kreiso priekškambari un kambari — divviru (bikuspidālais jeb mitrālais) vārstulis. Tie ir sarežģītāki, salīdzinot ar pusmēness vārstuļiem, jo ir saistīti ar palīgstruktūrām. Pie viru brīvajām malām piestiprinātas papilāro muskuļu cīpslainās stīgas (chordae tendineae), kas ir nospriegotas un neļauj virām izvērsties uz priekškambaru pusi kambaru saraušanās laikā un īsi pirms tās. Lielāko sirds cikla daļu atrioventrikulārie vārstuļi ir atvērti, aizvērti tie ir tikai kambaru sistoles laikā.

Pusmēness vārstuļi atrodas pie sirds izejas atverēm. Kreisajā pusē pirms ieejas aortā atrodas aortas vārstulis, bet labajā pusē ir plaušu vārstulis. Pusmēness vārstuļi ir plānāki, atgādina kabatiņas ar mezgliņiem, kas, pamīšus saķerdamies, nodrošina ciešu vārstuļu sakļaušanos, kad uz tiem spiež asinis. Lielāko sirds cikla daļu tie ir aizvērti un tikai kambara asiņu izgrūšanas laikā atveras.[4][9]